Suņi kopā ar kaķiem ir vieni no populārākajiem mājdzīvniekiem. Atšķirībā no mājas kaķiem suņi var radīt ievērojamu trokšņa piesārņojumu. Tiesu strīdi par suņu riešanu regulāri skar tiesas. Un daudzas labas apkaimes šī iemesla dēļ jau ir izjukušas. Ir precīzas vadlīnijas par to, kad un cik ilgi suns drīkst riet. Tas ir vienkārši stulbi, ka dzīvnieki par to nezina.
Rēšana
Rēšana ir suņa saziņas veids, un tā ir visizplatītākā vokalizācija. Cik izteikti un cik ilgi suns rej, ir atkarīgs no dzīvnieka šķirnes un socializācijas. Pēc pētnieku domām, kopumā ir seši iemesli, kāpēc suņi rej. Līdz šim visizplatītākais iemesls ir sacensība par uzmanību. Turklāt vilšanās, prieks, bailes, nervozitāte un uztvertie draudi var izraisīt riešanu. Suns reaģē instinktīvi. Taču pastāv arī saikne starp dzīvnieka audzināšanu un uzmanību, ko tas saņem no saimnieka. Cilvēki ir galvenie riešanas saņēmēji.
Problēmsituācija
Skaļa un bieža suņa riešana var izvērsties par būtisku problēmu. Jo īpaši kaimiņi bieži jūtas ārkārtīgi satraukti un traucēti savā mierā un klusumā. Parasti nav nozīmes tam, vai suns tiek turēts tikai dzīvoklī vai ļauts brīvi skraidīt pa dārzu. Iespējamais kairinājums ir atkarīgs gan no skaļuma, gan no biežuma. Konflikti ar kaimiņiem rodas regulāri, jo suņu saimnieki nevar vai nevēlas pārtraukt nemitīgo riešanu. Tas jo īpaši attiecas uz suņiem, kuri tiek turēti ārā vai kuriem ir atļauts ilgstoši uzturēties dārzā. Sajūtai, ko traucē rejoši suņi, nav nekāda sakara ar aizsmakumu vai mīlestības pret dzīvniekiem trūkumu. Skaļa riešana patiesībā rada ievērojamu trokšņa traucējumu.
Juridiskā situācija
Būtībā suņa riešana ir tā sauktā trokšņa immisija. Tas nozīmē, ka riešana var ietekmēt cilvēku fizisko labsajūtu. Ir vairāki piemēri, kad pastāvīga suņa riešana ir izraisījusi ārkārtējus miega traucējumus vai hronisku nervu uzvedību. Tāpēc tiesas jau ir pieņēmušas neskaitāmus spriedumus, tostarp augstāko tiesu lēmumus, kuros suņa riešana tiek uzskatīta par traucēkli. Tas neizbēgami noved pie tā, ka attiecīgajai personai bieži vien ir prasība par pagaidu atvieglojumu. Tomēr tas neattiecas uz visiem riešanas veidiem.
Ir spēkā šādi vispārīgie nosacījumi:
- Riešanai ir jāpārsniedz vietējais līmenis. Kādam, kas dzīvo ciematā laukos, neizbēgami nākas paciest vairāk suņu riešanas nekā tiem, kas dzīvo daudzstāvu ēkā lielpilsētā.
- Atpūtas laikā parasti ir jāizvairās no riešanas.
- Īsa, ar situāciju saistīta riešana, piemēram, sveicinot kādu, ir atļauta arī atpūtas laikā.
- Rēšana ilgāk par pusstundu dienā vai riešana ilgāk par desmit minūtēm atpūtas laikā noteikti uzskatāma par trokšņa traucējumu, par ko suņa saimniekam var tikt piemērots naudas sods.
Vācijas Civilkodeksa (BGB) 906. paragrāfs ir īpaši būtisks attiecībā uz suņiem, kas rej. Par suņa riešanu nav minēts neviens vārds. Tomēr runa ir par emisijām, kas ietekmē vidi. Kā jau minēts, riešanu var uzskatīt par traucējošu vai pat veselībai bīstamu trokšņa emisiju. Tā kā nav skaidra tiesiskā regulējuma attiecībā uz suņu riešanu, strīdi tiesā rodas regulāri. Tomēr daudzie spriedumi, kas kopš tā laika ir izdoti šajā kontekstā, runā paši par sevi un sniedz iepriekš aprakstīto virzienu. Tomēr galu galā noteicošais vienmēr ir konkrētais individuālais gadījums.
trokšņa piesārņojums
Uz šī fona tagad būtu skaidrs, ka nav precīzas likumā noteiktas informācijas par suņu riešanu. Līdz ar to līdzšinējie spriedumi ir izšķiroši. Lai gan tiem nav vispārēja juridiska spēka, citas tiesas tos regulāri izmanto kā sava veida vadlīnijas. Parasti ir jāizvairās no trokšņainiem traucējumiem, ko izraisa rejošs suns. Tagad rodas jautājums, kad tas patiešām kļūst par trokšņa traucējumu. Daži piemēri var to izskaidrot un sniegt aptuvenu orientāciju:
Nepārtraukta riešana
Augstākā apgab altiesa (OLG) Hamm 1988. gada aprīlī nolēma, ka nepārtraukta, pastāvīga riešana pusstundu dienā ir nepamatota. Šajā gadījumā var skaidri teikt, ka trokšņa piesārņojums nav pieļaujams. Pēc tam suņa īpašniekam tas ir jāizslēdz. (OLG Hamm, 1988. gada 11. aprīļa spriedums, atsauce: 22 U 265/87)
Rēšana atpūtas laikā
1989. gada novembrī Hammas Augstākā apgab altiesa arī nolēma, ka suņu riešana atpūtas laikā, nakts laikā, pusdienlaikā un svētdienās un svētku dienās ir nepieņemama. Arī šajā gadījumā suņa saimniekam ir jānodrošina, lai riešana nenotiktu. Ja viņš to nedarīs, tiks uzlikts naudas sods. (OLG Hamm, 1989. gada 16. novembra spriedums, atsauce: 22 U 249/89)
Suņu riešana ar intervālu
Brēmenes apgab altiesa (AG) 2006. gada maijā nolēma, ka riešana ar pārtraukumiem vai “duets” vienas līdz trīs stundu laika posmos ir nepamatota, pat ja suns vai suņi rej tikai vienu līdz piecas reizes minūtes. (AG Bremen, 2006. gada 5. maija spriedums, atsauce: 7 C 240/2005)
Piezīme: Vienmēr ir jāpieņem īsa riešana, kuru suņa īpašnieks nevar ietekmēt. Līdz ar to tas nav trokšņa traucējums, pat ja dažus cilvēkus tas var nobiedēt.
Atpūtas laiki
Kā jau minēts, atpūtas laikiem ir liela nozīme saistībā ar suņu riešanu. Šajos laikos patiesībā vajadzētu būt mieram. Tie kalpo relaksācijai un klusumam. Rej suns būtu ārkārtīgi traucējošs un grautu šādu laiku mērķi. Atpūtas periodi parasti ietver laiku no pulksten 22:00 līdz 6:00 (nakts klusums) un pusdienas laiku no pulksten 12:00 līdz 15:00. Turklāt svētdienas un svētku dienas ir klusais laiks, kurā suņiem nav atļauts riet.
Padoms:
Atpūtas laikiem dārzu īpašniekiem parasti ir liela nozīme. Ko drīkst un ko nedrīkst darīt dārzā atpūtas laikā, parasti regulē īpašs tās pašvaldības vai pilsētas, kurā tu dzīvo, nolikums. Tāpēc, lai izvairītos no iespējamām neērtībām, ieteicams rūpīgi iepazīties ar šiem statūtiem.
Reakcija uz suņa riešanu
Ikvienam, kuram apkārtnē traucē rej suņi, agri vai vēlu, protams, būs jārīkojas. Sūdzībai vai prasībai par izpildrakstu vienmēr jābūt pēdējam jūsu izvēlētam līdzeklim. Vienmēr labāk ir runāt ar suņa saimnieku un norādīt viņam uz problēmu. Šajā kontekstā, protams, varat pievērsties arī juridiskajai situācijai un diskrēti pieminēt, ka riešana var būt nepieņemams trokšņa traucējums.
Svarīgi ir tikai tas, lai jūs tiecies pēc draudzīgas vienošanās, galu galā traucētas kaimiņattiecības var radīt stresu visiem iesaistītajiem. Daudzdzīvokļu mājā var būt arī jēga par riešanu informēt saimnieku. Taču, ja suņa īpašnieks nevēlas vai nespēj apturēt sava dzīvnieka riešanu, vienīgais risinājums ir vērsties tiesā. Un to nevajadzētu darīt bez advokāta.
Piezīme:
Ja riešana turpinās ilgu laiku, jūs, protams, varat un drīkst zvanīt policijai.
Cilvēka problēma
Vairumā gadījumu pārmērīgas riešanas problēma ir mazāk suns, bet vairāk suņa īpašnieks. Nereti dzīvnieka audzināšanā kaut kas ir nogājis greizi vai attieksme vienkārši nav pareiza. Tāpēc jūs nevarat vainot suni par riešanu. Viņš seko savai dabai un vajadzībām. Bet tas nozīmē arī to, ka suņa īpašnieks ir atbildīgs par sava dzīvnieka uzvedību līdz noteiktam brīdim. Viņam ir jānodrošina, ka viņš uzvedas tā, lai neapdraudētu un neapdraudētu citus. Tomēr daudzi suņu īpašnieki pat neapzinās savu atbildību un lielo ietekmi uz dzīvnieka uzvedību.
Beidziet riet
Suņus, kas rej daudz un neatlaidīgi, protams, var atturēt no šādas uzvedības – neatkarīgi no dzīvnieka šķirnes un vecuma. Ir ļoti specifiski triki un apmācības metodes, kas vienmēr noved pie uzvedības izmaiņām. Protams, piespiešanai vai pat vardarbībai nedrīkst būt nozīme. Viņi neko nedara, bet gan pasliktina situāciju. Vislabāk ir saņemt padomu no suņu ekspertiem, kurus varat atrast, piemēram, suņu skolās. Ļoti bieži mērķtiecīgs darbs ar suni noved ne tikai pie tā, ka viņš pārtrauc pārmērīgu riešanu, bet arī veido ciešākas, intensīvākas attiecības starp saimnieku un dzīvnieku.
